Apkārt pusītei Baltijas jūras, 5. diena

Nākamās dienas plāns paredz atgūt nokavēto un aizbraukt pāri pusei Dānijas līdz Orhūsai vai vismaz tās tiešam tuvumam, tikai pa ceļam pabāzt degunu senajā galvaspilsētā Roskildē. Tā ir diezgan netālu no mūsu naktsmājām, kāds pusstundas brauciens apmēram. Šajā Zēlandes nostūrī dāņi nav papūlējušies uzbūvēt taisnu šoseju, līkumojam no viena miesta uz otru un arvien vairāk pārliecināmies, ka pirmais iespaids ir bijis pareizs – Dānija ne velna nav plakana, kā bijām iedomājušies. Par kalnu zemi to, protams, nenosaukt, te nav arī milzīgo klintsbluķu kā Zviedrijā, tomēr visai pamatīgi pakalni un ielejas starp tiem te ir no vienas vietas un nozīmē samērā daudz augšā – lejā – pa labi – pa kreisi braukšanas. Vidzemes augstiene var iet atpūsties.

Sasniedzam Roskildi, un kā pirmo atrodam Vikingu kuģu muzeju. Vispār nē, kā pirmo mēs ieraugām vikingu kuģi, kas burā pa Roskildes fjordu, muzeju tikai pēc tam. Muzejs ir diezgan dārgs, sākumā vīrs izdomāja, ka viņš tad neiešot iekšā, pastaigāšot pa pilsētu, bet te ir ģimenes biļetes, kas sanāk lētāk, un kuģi ir ne tikai muzejā, bet arī ostā, kas pieder pie muzeja, nu laaaaabi, ejam visi.

No muzeja mūs visbeidzot padzen bads krietnā pēcpusdienā. Muzejs radies no unikāla arheoloģiska atraduma – pirms gadiem 60 fjorda šaurākajā vietā atrastiem pieciem nogremdētiem apmēram tūkstoš gadu veciem vikingu kuģiem. Arheologi strādājuši gadiem, lai šos kuģus no fjorda izceltu, iekonservētu un saliktu komplicēto puzli, un šī darba rezultāta izstādīšanai tad arī uzbūvēts muzejs, kur kuģus var aplūkot. Komplektā kuģiem ir audiogids, kas stāsta par katra kuģa īpatnībām, kam tas paredzēts, no kā izgatavots, kā arī stāstus par to, kādi piedzīvojumi varētu būt pieredzēti uz šī kuģa. Daudz zīmējumu, makets ar kauju par Roskildi, kino, kur rāda kuģu izcelšanu dienasgaismā, kuģis, uz kura var uzkāpt un apsēsties, un apkārt ekrāni rāda bangojošu jūru tik ticami, ka pasaule sāk šūpoties. Bet arī tas vēl nav viss – pie muzeja izveidota eksperimentālās arheoloģijas kuģubūves darbnīca, kurā dažādu profilu meistari mēģina restaurēt vikingu kuģu būves procesus, un būvē atrasto kuģu kopijas, lietojot tos pašus darbarīkus un materiālus, kas bija pieejami pirms tūkstoš gadiem. Šie kuģi – krietns bariņš – pietauvoti muzeja ostā, ar tiem var pavizināties, tos var aplūkot tuvplānā, un uz viena, lielākā, var arī uzkāpt un izložņāt un aptaustīt visu, kas interesē. Kuģis būvēts kā kopija lielākajam no fjordā atrastajiem kuģiem, ir pamatīga izmēra vikingu karakuģis, un kokmateriālu analīze vēsta, ka ozoli, no kuriem tas būvēts, auguši Dublinas tuvumā, līdz ar to arī kuģis būvēts tur, tātad ir vismaz vienreiz sekmīgi šķērsojis Ziemeļjūru, ja reiz beidzis savu dzīvi Roskildes fjordā. Tad nu pēc kopijas izgatavošanas autori devušies izmēģinājuma braucienā uz Dublinu un atpakaļ, kas arī sekmīgi izdevies, un bildes un video no šī brauciena arī ir viena no muzeja tēmām.

Tātad pēcpusdienā bads mūs padzen no vikingu kuģiem. Muzejā ir arī kafejnīca, tomēr tās cenas pārāk ļoti izskatās rīklē sprūstošas, tāpēc sameklējam tuvāko ielas malas ieskrietuvi, kādu google piedāvā – Viking pizza. Tas ir kiosks drusku tālāk pa ielu, tam ārpusē pie sienas ir milzīga ēdienkarte ar gandrīz 100 dažādām opcijām. Ja jau pica, tad pica – izvēlamies katrs pēc savas gaumes, nu labi, ņemsim mazās picas, kaut arī esam badā, vidējās izskatās padārgi. Kad mums atnes ēdamo, gribas pārjautāt, vai tās tiešām ir mazās picas 😀 Trīs picas knapi savietojas uz četrām personām domāta galdiņa. Pieveicam katrs divas trešdaļas, tad palūdzam kasti, kur iesaiņot atlikušo – par spīti badam briesmīgajam, visu picu uzveikt neizdodas. Bail iedomāties, kā ietu ar vidējo izmēru 🙂

Pēc cīņas ar picām uzmācas nogurums, bet gribas vēl redzēt vismaz Roskildes katedrāli. Nolemjam turp doties braukšus, kaut arī tas ir nepilna kilometra attālumā. Visbeidzot katedrāli un vecpilsētu apskatām tikai pa auto logu, pat nepiestājot, jo tiešā tuvumā nav, kur nolikt Koijotu, un tad gan beidzot dodamies tālāk. Mums galu galā šodien jātiek līdz kontinentam un vēl pārsimts kilometrus tālāk.

Atkāpe par ģeogrāfiju. Dānija ir – daļēji – salu valsts. Tā Dānija, kurā mēs nokļuvām, pārbraucot pār Ēresunda tiltu, ir sala, Zēlande. Tur atrodas gan galvaspilsēta, gan viskautkas cits svarīgs, bet tā nav īpaši liela teritorijas daļa. No Zēlandes pa nākamo milzu tiltu var nokļūt nākamajā salā, Finā, kas ir vēl mazāka par Zēlandi, un no turienes pa nākamo jau vairs ne tik milzu tiltu beidzot uz kontinentu, ja gribam būt pavisam precīzi, uz Jitlandes pussalu, kas beidzot ir lielākā daļa Dānijas. Pussalas ziemeļu galu no kontinenta atdala Limfjords, veidojot Vendsislas salu, kas arī ir diezgan ievērojams gabals no valsts teritorijas. Papildus minētajiem zemes gabaliem Dānija sastāv no vēl kāda pusmiljona salu, bet tās mēs neapmeklējām.

Tātad braucam kontinenta virzienā, bet vispirms jātiek līdz Finai. Tilts, kas savieno abas lielās salas, ir ne mazāk iespaidīgs kā tas, kurš ved pāri Ēresundam, tikai nezkāpēc mazāk slavens (lētāks arī, bet abi ir maksas). Finas salai pāri pārbraucam gandrīz neapstājoties, tikai kaut kur pie Odenses apvedceļa iebraucam pirmajā lielveikalā, kāds gadās – bērniņš ir sašutis, ka esam nobraukuši daudzsimt kilometrus, lai iegrieztos Lidlā 😀

Apgādājušies ar dzīvei nepieciešamo – pāris limonādēm, pāris aliem, paku zeķu un vēl pāris niekiem – braucam tālāk. Tilts no Finas uz kontinentu beidzot ir pavisam parasts, ainava visriņķī gan ļoti glīta. Tālākais ceļš gan ved pa šosejām, kas nav īpaši interesantas, līdz Waze piespēlē shortcutu savā stilā un aizved mūs līkumot pa maziem celiņiem starp miegainiem miestiņiem un Farming simulatora cienīgām ainavām – visriņķī un apkārt lauki, kuros aug vai ir nesen novākta kukurūza, labība, kartupeļi un dārzeņi, ganās govis, zirgi un aitas, un pa ceļiem braukā traktori un kombaini. Pēc krietni  ilgas šādas līkumošanas nonākam mazā miestiņā jūras – Kategata – krastā, kur mūs gaida nākamās naktsmājas – pavisam maza mājiņa, kurā tik vien ir kā trīs gultas un ledusskapis – pat elektrību varam dabūt tikai, izraujot no vienīgās rozetes ledusskapi un pārspraužot to tālredzīgi līdzpaņemtajā pagarinātājā. Visas pārējās ērtības – virtuve, dušas, tualetes, internets – dabūjami  servisa mājā samērā patālu no mūsējās. No citām ekstrām te pieejams apsildāms baseins, kas gan mūsu ierašanās laikā jau ir slēgts. Baseina vietā aizejam līdz jūrai. Ūdens mierīgs, diezgan silts, piekraste ļoti apdzīvota par spīti jau krietni vēlajai nakts stundai. Tusē bars jauniešu ar velosipēdiem, staigā cilvēki ar suņiem, daži peldas, daži vienkārši pastaigājas – viss notiek.

Fjorda dibenā tika atrasti šitādi…

… un te viņi pēc tādu parauga būvē…

… šitādus!

Nākamais tilts pāri jūrai

Krodziņš, veikaliņš un vispār simpātiska vietiņa jūras krastā

Read Full Post »

Apkārt pusītei Baltijas jūras, 4. diena

No rīta mostamies diezgan slinki un pakojamies vēl slinkāk, bet laiks, kad esam apsolījuši atdot dzīvokli tā īpašniekam mūs visbeidzot tomēr izdzen no mājas. Dodamies Malmi lūkoties – jau iepriekš noskatīti vairāki objekti, kurus gribam redzēt, tie atrodas puslīdz vienuviet, tāpēc noparkojamies pie pirmā no tiem – Malmes pils – un ejam tālāk staigāt kājām. Pils liek drusku vilties – no tās saglabāts aizsargmūris un viena fasāde, pārējais piebūvēts klāt visai modernā stilā, un iekšā ierīkoti vairāki muzeji, akvāriji un kas tik vēl ne. Muzeji esot interesanti, vēsta atsauksmes internetā, tomēr mēs neesam noskaņoti tik ilgi šeit uzkavēties, tāpēc dodamies staigāt pa vecpilsētu. Tā ir visai glīta, it sevišķi centrālais laukums, kurā gan tiek kaut kas būvēts vai nojaukts pirms vai pēc kāda pasākuma, līdz ar to bilžu kadros visu laiku lien kaut kādas sastatņu daļas. Te konstatējam kādu Zviedrijas īpatnību – ir svētdiena, un svētdienās acīmredzot visi krogi ir ciet, arī zivju ēstuve, kuru bijām noskatījuši googlē kā pusdienošanas vietu. Klīstam tālāk pa pilsētu, atrodam katedrāli, atrodam Jūras akadēmiju, atrodam vēl visu ko skaistu un iespaidīgu, bet nevienu atvērtu ēstuvi, kas neizskatītos pēc smalka restorāna. Mums ar bērniņu uzmācas bads un sagurums, vīrs burkšķ, ka vajag kārtīgāk brokastis ēst; kad jāsāk braukt, man rokas aizņemtas ar cepumiem un nokavēju taktiski pareizo brīdi, kad varētu navigācijā iebakstīt vismaz tuvējo noskatīto lielveikalu, tāpēc nokļūstam otrā pilsētas galā pie mola, kas atrodas jau pie paša Ēresunda šauruma un slavenā tilta. Arī šeit esošā ēstuve ir ciet, tāpēc neatliek nekas cits kā paieties pa viļņu diezgan apgrauztu molu iekšā jūrā, sabildēt tiltu un Malmes panorāmu no malas un doties tālāk – pāri uz Dāniju. Tiesa gan, vispirms vēl jāatrod benzīntanks un jāuzpilda vēlreiz Koijots, jo google vēsta, ka degviela Dānijā būs par krietniem padsmit centiem litrā dārgāka.

Atkāpe par cenām. Zviedrija tiek uzskatīta par dārgu zemi, un vairumā gadījumu tā ir taisnība. Tiesa gan, tā pati degviela laikā, kad pie mums 95. benzīns maksāja ap 1.71 eur/l, Zviedrijā tikai drusku vairāk – ap 1.78 eur/l. Naktsmājas – par telts vietu kempingā maksājām ap 25 eur, par mājiņu Ēlandē – ap 50 eur, dzīvoklis Malmē – apmēram 80 eur par nakti. Tiesa gan, šīs bija rūpīgi meklētas lētākās opcijas, ko izdevās atrast. Pārtika ieskrietuvē ielas malā – apmēram Vecrīgas cenās. Toties, piemēram, kafija veikalā bez atlaidēm maksāja tik, cik pie mums pat uz atlaidēm nevar dabūt. Tālākajā ceļā apkārt jūrai tagad ar mums ceļos paciņa Lofbergs 🙂

Tātad, pirms braukt pār tiltu uz Dāniju, iebraucam tuvākajā Circle K pavisam netālu no tilta sākuma. Tur pilns mašīnu ar visdažādākajiem numuriem, pie sūkņiem veidojas rindas, kaut kāda bīdīšanās šurpu turpu un kaut kādi no malas nesaprotami manevri. Izrādās, viens no sūkņiem nestrādā vispār, viens strādā ļoti daļēji, ar aplikāciju maksāt nav iespējams, drusku aplaužamies arī mēs. Vīrs paliek cīnīties ar sūkni, mēs ar bērniņu ejam iekšā noskatīt kaut ko ēdamu. Tomēr visa noskatīšana sanāk veltīga – siltie ēdieni arī nestrādā. Saskaitušies par tik vispārīgi noplīsušu Statjiku, pārejam pāri uz Burger King, kur badīgi aprijam pa burgerim. Prombraucot vēl konstatējam, ka Circle K nestrādā pat izkārtnes stabs.

Ar tomēr pilnu bāku un vēderiem tātad pamājam ardievas Zviedrijai un braucam pāri jūrai. Tilts no malas ir iespaidīgāks nekā no augšas, tikai tā sajūta, ka mēs braucam un braucam, bet tilts kā nebeidzas, tā nebeidzas, un visbeidzot īsi pirms pretējā krasta pazūd pazemē. Kaut kur tilta vidū garām pazib ceļazīmes, kas vēsta par robežas šķērsošanu, un te nu mēs esam – valstī, kurā neviens no mums līdz šim nebija bijis.

Sākotnējais ceļojuma plāns paredzēja tiltu šķērsot trešās dienas vakarpusē, nobāzēties uz divām dienām Kopenhāgenā un kārtīgi apskatīt pilsētu. Pēc negaidīti lēnās Zviedrijas apceļošanas esam pieņēmuši nepopulāru lēmumu Kopenhāgenu šoreiz izlaist vispār – šī ir diezgan parocīga vieta, kur atlidot īsās brīvdienās, turklāt šādi mēs ne tikai atgūstam iekavēto dienu, bet arī krietni ietaupām uz dāņu galvaspilsētas negantajām naktsmītņu cenām. Īsu pieturu “ķeksīša pēc” tomēr izdarām – iebraucam pilsētas centrā un piestājam palūkoties uz karaļa pili. No šīs ekskursijas izdarām divus secinājumus – Kopenhāgena ir ļoti glīta, un ar lielummāniju dāņiem viss ir kārtībā 🙂 (tas pēdējais, protams, sakarā ar pils izmēriem).

Atstājuši galvaspilsētu aiz muguras, braucam uz Zēlandes salas ziemeļiem, reģionu, kurš sākotnējā plānā īsti nepaspējās. Esmu tur noskatījusi divus kempingus ar mājiņām, vienam no tiem arī aizrakstījusi, bet atbildes nav. Labi, aizbrauksim, pabāzīsim degunu uz dullo, ja brīvu vietu nebūs, meklēsim ko citu, bet pie viena arī pili apskatīsim – karte sola iespaidīgu cietoksni. Kempingā, kurā iebraucam, brīvu mājiņu nav, tajā otrā, kurš neatbild uz e-pastiem, nedodot mājiņas uz vienu nakti. Turpat  kempinga stāvvietā izceļu no somas laptopu un pēc brīža meklēšanas norezervēju mums naktsmājas pārdesmit kilometrus tālāk. Tagad gan braucam uz pili. Vai Frederiksborga un Fredensbona ir viens un tas pats? Hmm… tā kā visādās valodās te vietvārdi atšķiras diezgan, iespējams. Braucam. Atrodam glīti sakoptu mazu miestiņu ar karalienes pili un parku visriņķī, bet pils pavisam noteikti nav pareizā – šī ir daudz mazāka un nepavisam nav cietoksnis, kuru gaidīju 🙂 Okay, google, tagad gan stāsti ceļu uz Frederiksborgu! Tā nepavisam nav tālu un pat pareizā virzienā, līdz ar to pie nepareizās pils esam piestājuši faktiski pa ceļam.

Frederiksborga ir… iespaidīga. Tā sākusi savu pastāvēšanu kā cietoksnis, tai joprojām ir aizsargvaļņi un divi aizsargūdeņi (ja vienu no tiem vēl varētu nosaukt par grāvi, tad otru mēle neceļas). Vēlākos gadsimtos tā pārbūvēta par pili, un kopā ar tai piederīgo ēku kompleksu tas viss kopā atstāj pamatīgu iespaidu un vēlreiz apliecina, ka ar lielummāniju dāņiem viss ir kārtībā 🙂 Diemžēl pils ir jau slēgta, iekšā esošo muzeju arī būtu bijis ļoti interesanti aplūkot.

Pēc vēl padsmit kilometru līkumošanas pa apkārtnes ceļiem sasniedzam savu kempingu. Šeit satiekam jaunu atslēgu nodošanas paņēmienu – tā kā recepcija ir slēgta, zvanu uz norādīto telefona numuru un tieku instruēta aploksni ar atslēgām paņemt, pabāžot roku pa recepcijas kaķdurvīm 🙂 Namiņš ir glīts, diezgan plašs un labi aprīkots, šeit bērniņam tiek izvēles iespēja starp divstāvu gultu un matraci “otrajā stāvā” – pašā jumta čukurā uztaisīts būcenītis, kur vieta vēl trim gulētājiem, tātad mājiņā potenciāli satilpst septiņi cilvēki. Bērniņš izvēlas bēniņus – jo augstāk, jo labāk 🙂

Malmes centrālais laukums

Malme

Tilts pāri jūrai

Dānijas karaļu pils Kopenhāgenā

Nepareizā pils

Pareizā pils

Mūsu pašu pils 🙂

Read Full Post »

Apkārt pusītei Baltijas jūras, 3. diena

Rīts ir diezgan vējains un miglains, kaut gan izlienam no gultām jau laicīgi, visbeidzot no mājiņas izkasamies atkal jau samērā pavēlu. Jau pēc nepilna kilometra mūsu dienas plānos korekcijas ievieš kāds vīrs dzeltenā atstarojošā vestē ar karodziņu, norādīdams, ka braukt drīkst tikai taisni, bet pa šoseju, kuru bijām plānojuši lietot, notiek kaut kāds velobrauciens. Neplānotais virziens mūs ieved ārkārtīgi pievilcīgā miestiņā ar vismaz pārsimts gadus vecām mājām, burvīgiem apstādījumiem un vispārēju šarmu, tomēr sasniegt pirmo galamērķi – kādu 1000 gadus senu rūnakmeni – neizdodas, jo, nelietojot šoseju, tas braukšus nav sasniedzams. Atmetam ar roku akmenim – gan jau tādus vēl satiksim citur – un dodamies uz salas dienvidiem, fortu un bāku. Tomēr arī šajā plānā korekcijas ievieš tas pats Tour de Something, un uz krietnu brīdi iesprūstam kādā miestiņā nekurienes vidū. Sapratuši, ka tik drīz viņi aizbraukt neplāno un viss salas gals būtībā ir bloķēts, atmetam ar roku dienvidiem un griežam riņķī. Līdz pašam ziemeļgalam braukt neplānojam, tik daudz laika mums nav, bet kādu gabaliņu pabrauksim un cerēsim, ka atlikušajiem četriem ieplānotajiem objektiem piekļūt izdosies.

Izbraucam cauri šarmantajam miestiņam vēlreiz pretējā virzienā un pa samērā nekurieni nonākam pie pirmā apskates objekta – Graborg (uz a ir kaut kāds ķeksis, kāda man uz klavieres nav). Tā ir vikingu laika (apmēram 3.-7. gadsimts mūsu ērā) nocietināta apmetne, kuru kāds atjaunojis viduslaikos (apmēram 12. gadsimts). Pati apmetne – cietoksnis ir milzīgs akmeņu krāvums apļa formā, no viduslaikiem klāt nākuši diezgan iespaidīgi vārti un mazas baznīciņas drupas turpat blakus. Turklāt tas viss novietots apmēram fermas pagalmā, un ferma pati par sevi ir vēsturiska – šeit atradusies jau kopš apmēram tiem pašiem viduslaikiem, un cilvēki turpina saimniekot – visriņķi apkārt ganās govis un aitas, pastaigu takas vietām pārtrauc vārtiņi vai “tiltiņi” pāri žogiem, kas šķērsojami apmeklētājiem, bet ierobežo lopus. Pagalmā pie autostāvvietas arī neliels veikaliņš, kurā var dabūt šādus tādus  suvenīrus, pašaudzētus lauku labumus un amatnieku izstrādājumus. Brīdi apsveram kaut ko nopirkt, bet pārdevēja tur nav, nolikta grāmatiņa, kur pierakstīt, ko esi nopircis un kastīte naudai, kā arī telefons, kur zvanīt, ja pats netiec galā. Tā kā mums ir tikai divas 200 kronu naudaszīmes, paši gala netiekam, un saukt no sazinkurienes šurp cilvēku dēļ pāris niekiem negribas, paliekam neiepirkušies un braucam tālāk.

Ceļš mūs ved garām nākamajam apskates objektam – vējdzirnavu rindai. Vējdzirnavu visā salā ir ļoti daudz, gandrīz pie katras otrās lauku mājas, bet šeit ceļa malā ir vesela rinda, pie tam vismaz vienā var iekāpt iekšā pa diezgan šaubīgām trepītēm un aplūkot samērā labi saglabājušos dzirnavu mehānismu. To arī izdarām, un tad braucam tālāk – uz nākamo borgu.

Ismantorp borg ir līdzīgs Graborg, tikai šo viduslaikos neviens nav atjaunojis, līdz ar to ir redzamas arī vikingu laika iekšējās apbūves paliekas. Arheologi nosprieduši, ka apmetne veidota romiešu armijas stilā ar vikingu mitoloģijas elementiem – tai ir deviņas izejas, kas simbolizē vikingu deviņas pasaules, iekšējais aplis veltīts dieviem, tam apkārt akmeņu loka iekšpusē apļveidā izvietotas 94 ēkas – pajumte pašiem un lopiem, un noliktavas ieročiem un citiem svarīgiem krājumiem. Tā kā borgā atrasti tikai atsevišķi artefakti, bet nav kultūrslāņa, arheologi uzskata, ka apmetne nav bijusi domāta pastāvīgai dzīvošanai, bet gan tikai īslaicīgai sanākšanai, iespējams, sapulcējoties pirms karagājieniem. Jāsaka godīgi – uzbūvēt TĀDU akmens sienu īslaicīgai lietošanai – kādam ļoti nav bijis, ko darīt, atzīmēju, kamēr tuvojamies objektam. Nu ja, interneta viņiem taču nebija, man piekrīt vīrs.

Tagad liekam mierā aizvēsturi un dodamies aplūkot nesenākus laikus. Borgholmas pils stāv salas pretējā krastā, tajā, kurš tuvāk cietzemei, un kaut kur pa ceļam tiekam pārsteigti – ja tālajā krastā spīdēja spoža saule, valdīja bezvējš un bija diezgan karsti, šeit pēkšņi sāk neganti pūst un salai uzveļas migla – mākonis, kas samazina redzamību līdz minimumam, un kļūst arī diezgan vēsi un slapji. Pils, kad tai tuvojamies, ir miglā knapi saskatāma, tas atņem kaut ko no pils varenības, toties piedod visai apkārtnei diezgan spooky noskaņu.

Cietoksnis šai vietā atradies jau kopš dziļiem viduslaikiem, un cīņas par to bijušas sīvas gandrīz visos karos, kādos Zviedrija piedalījusies. Nav brīnums, ka tas ticis sagrauts un atjaunots vairākas reizes. Pēdējo no tām, apmēram 16. gadsimtā, toreizējais karalis uz cietokšņa pamatiem licis uzbūvēt milzīgu pili renesanses stilā, kura kalpojusi par karaļu medību rezidenci līdz pat 19. gadsimtam, kad pili izpostījis ugunsgrēks. Kopš tā laika no pils atlikušas visai iespaidīgas drupas, kas mūsdienās ir salas ievērojamākais tūrisma objekts. Drupas ir labi iekonservētas, tajās var kāpt visur kur un notiek kāzas un citi pasākumi, kā arī rokkoncerti – tradīcijai, kurai šogad aprit 50 gadu, un šim faktam par godu pils pagrabā iekārtota izstāde ar afišām, mūzikas aparātu, kurā var izvēlēties spēlēt kaut ko no to mūziķu daiļrades, kuri pilī koncertējuši, un pat iekārtota vieta ar visu atribūtiku, kur nobildēties rokzvaigznes ampluā.

Izstaigājuši pili, drusku apmānījuši badu ar pavisam nelieliem hotdogiem kafejnīcā pils pagalmā un nopirkuši pastkarti, mūkam no mākoņa un arī pulksteņa, kurš jau tuvojas pieciem, bet mums vēl priekšā kilometri 300. Mākonis no mums atstājas uz tilta pāri Kalmāras šaurumam, tālāk atkal ir saule un silti – šķiet, vienam salas krastam patiešām ir savi īpašie laikapstākļi. Garāmskrienot piestājam no ārpuses palūkoties uz Kalmāras pili – pils ir iespaidīga, un Kalmāra ir viena no vecākajām Zviedrijas pilsētām, man tik ļoti gribētos to izpētīt, bet pulkstenis ir nepielūdzams un jādodas tālāk. Brīdi apspriežam, vai neizskriet cauri arī Kalrskronai, kā bija paredzēts (paredzēts bija arī piestāt, bet ko darīt), bet pulkstenis saka, ka arī to mēs nevaram atļauties. Piestājuši tikai tik, cik pabarot Koijotu un paēst pašiem, nesamies pa šoseju uz Malmi, un rezervētajās naktsmājās visbeidzot nonākam pusotru stundu pēc sarunātā laika, jau krietnā tumsā.

Šai naktij sākumā bija iecerēts kempings pie Lundas, drusku pirms Malmes, bet, paskatoties laika ziņas no rīta, nomainījām šo plānu pret dzīvokli Malmes guļamrajonā. Laika ziņas sola pamatīgu lietusgāzi nakts vidū; kad no tās pamostamies, ne mirkli par šo lēmumu nenožēlojam.

Ismantorp borg. Kādam tiešām nav bijis, ko darīt.

Ferma, kurai blakus atrodas Graborg. Tie šķūnīši ir iespaidīgāki par borgu 🙂

Pie Bornholmas pils pasaule beidzas. Šis nav pirmais stāvs, pils ir krietni augstāka.

Read Full Post »

Apkārt pusītei Baltijas jūras, 2. diena

No rīta mostamies starp jahtām un treileriem neticami labi izgulējušies. Naktī gan modos vairākas reizes, arī no zosu klaigāšanas kaut kur tiešā tuvumā, bet ik reizi iekārtojos ērtāk un momentā aizmigu atkal. Pakojamies, gatavojam un ēdam brokastis atkal jau uz soliņa pie jahtām – iepriekšējā vakarā sacerējām plānu, kā varētu vakariņot uz kādas no tām – paņemt savu vīna kastīti un iet ciemos, kur deg gaisma 🙂 Nomazgājuši traukus un visu sapakojuši mazliet ērtāk, dodamies tālākajā ceļā.

Vispirms nobraucam gar kādu pasakaini skaistu muižu kalna gala turpat pie kempinga, kuru vīrs noskatījis savā rīta skrējienā. Nav nekāda Rundāles pils, bet skaisti, sakopti, ar gaumi. Tālāk līkumojam pa mazajiem ceļiem starp govīm, kombainiem, traktoriem un nokoptiem laukiem, kas pilni tūkstošiem zosu, līdz nonākam uz palielākas šosejas un uzņemam kursu uz dienvidiem. Tā kā esam izkasījušies stipri vēlu, šodien minimālā programma – iebrauksim drusku palūkoties uz Norčepingu, varbūt pat neizkāpjot no mašīnas, un brauksim tālāk uzreiz uz Ēlandes salu, kur pa ceļam rezervēju mums kempinga mājiņu šim vakaram.

Atkāpe par nosaukumiem. Latviskajā googles kartē rakstīts  Noršēpinga. Lai uzrakstītu, kā to izrunā zviedri, latviešu valodā nav piemērotu burtu, bet tuvākais varētu būt – Norkoping. Tomēr es atceros, ka manā bērnībā / jaunībā, 90-to sākumā, no Rīgas kursēja kuģis uz Norčepingu, un pilsētu nosaukumus nemainu.

Tātad iebraucam Norčepingā, atrodam centrālo parciņu ar kaktusu dārzu, turpat blakus ir neliela stāvvieta, kurā ir tieši viena vieta – nu labi, piestājam ar. Esam pārbraukuši upei, kaktusu dārzs tagad ir pretējā krastā, ejam atpakaļ pa tiltu, kura abās pusēs milzīgas ziedošu petūniju kastes, un vispār visriņķī un apkārt viss ir tik skaisti, ka staigājam arvien tālāk – cauri parkam, garām teātrim, uz rātsnamu, pa Karalienes ielu, nolemjam atgriezties pie auto pa citu ceļu un atrodam vēl vienu upi, kuras vienā krastā ziedošs un zaļojošs parks, otrā – par burvīgām daudzdzīvokļu mājām pārbūvētas vecas milzu rūpnīcas. Visbeidzot atrodam pat ūdenskritumu, kas oriģināli laikam bijis kādas industrijas aizsprosts – vai nu elektrostacija, vai ar ūdens spēku darbināta kāda industrija pa taisno. “Varbūt pat neizkāpsim no mašīnas” visbeidzot ir kļuvis par stundu garu pastaigu, un arī tikai tāpēc, ka beidzas samaksātās autosstāvvietas laiks. Ar vīru spriežam, ka, ja būtu jādzīvo pilsētā, tad šādā varētu, bet vislabāk Norčepingu sasummē bērniņš – kāpēc te ir tik skaisti??

 Braucam tālāk. Šoseja ir samērā apdzīvota, pārsvarā 1+2 joslas – brīžiem vienam, brīžiem otram virzienam dots laiks apdzīt lēnākos, pa vidu kārtīgi stabiņi ar trosēm, lai nevienam nerastos idejas. Ērti, manuprāt. Atļautais ātrums 80-90-100, kā kurā vietā, viss vairums brauc drusku ātrāk un stipri sabremzējas pie radariem. Radaru ir daudz, bet pārsvarā vietās, kur šoseju iztraucē kāds ciemats un attiecīgi arī atļautais ātrums mazāks. Gadās arī pa kādam lidotājam, kurš ātri parādās un tikpat ātri pazūd, kā tikko iestājas divas joslas, bet tādu ir krietni mazāk nekā pie mums. Braucam principā gar jūras krastu, tomēr ne tik tuvu, lai jūru redzētu, bet sajūta ir izteikti kā šērās – milzu klinšu bluķi sakrauti visos virzienos un dažādos augstumos, aug priedes, brīžiem lielākas, brīžiem pasīkas, brīžiem rodas sajūta, ka esam augstu kalnos, bet altimetrs rāda nepilnus 50m virs jūras līmeņa. Ceļa vienmuļību atdzīvina daudzie līkumi un augšā-lejā (nē, garš 90 grādu līkums šeit nav iemesls samazināt atļauto ātrumu, pat uz ļoti asa viadukta nobrauciena satikām zīmi (110), kas fiziski ar normālu ielas auto nav iespējams), pa ceļam samaināmies, jo vīrs sāk migt ciet, bet tiltu uz Ēlandi tāpat sasniedzam jau pavēlu un stipri noguruši.

Atkāpe par salām. Baltijas jūrā ir divas salas (precīzāk, viena sala un viens arhipelāgs), kas saucas apmēram Oland, tikai tas O ir ar dažādiem ķeburiem un mazliet atšķirīgi izrunājams. Arhipelāgu, kuru apdzīvo pārsvarā zviedri, bet kurš pieder Somijai, latviski sauc par Ālandu salām. Palielu salu cieši pie Zviedrijas krastiem, uz kuru no Kalmāras pilsētas ved pamatīgs tilts, latviski laikam sauc par Ēlandi. Vismaz es tā pieņemu – kaut kam par godu taču tā ēstuve tā nosaukta 🙂

Tātad sasniedzam tiltu un braucam pāri. Tie ir gandrīz 10km pāri jūrai, lielākajā daļā diezgan zemu virs ūdens, bet kontinentam tuvākajā galā tilts uzmet izteiktu kūkumu, acīmredzot pietiekami augstu, lai cauri tiktu arī palieli kuģi. Laiks vējains, mākoņains, zemi otrā gala neredz, un it sevišķi kūkumā augšā braucot rodas iespaids, ka šis ir ceļš uz nekurieni. Ja apkārt nebūtu vēl gana daudz mašīnu, būtu diezgan neomulīgi, vismaz man. Pamazām tomēr otrs krasts uzrodas, gana civilizēts, ar pilsētu, benzīntankiem, lielveikaliem un citu civilizētu atribūtiku. Atrodam kempingu, kurā rezervēta mūsu māja. Tā kā recepcija jau ciet, man atsūtīts kods, ar kuru iekļūst nelielā metāla kastē, kurā atstātas visādas lietas, citastarp arī aploksne ar manu vārdu, kurā iekšā mājiņas atslēgas un kodu kartes, ar kurām šeit atver visu – sākot no barjeras pie iebrauktuves un beidzot ar tualetes durvīm.

Mājiņa ir tipiska kempinga mājiņa zviedru sarkanajā krāsā, kas ārkārtīgi sajūsmina bērniņu. Iekšā divas divstāvu gultas, virtuve ar izlietni, plīti, ledusskapi un mikroviļņu krāsni, traukiem, katliem un pannām, iekšā un uz terases pa galdiņam ar četru krēslu komplektu, un par to visu te grib 600 SEK (drusku pāri 50 EUR). Aplūkojam mums pieejamos resursus, izkraujam šādas tādas mantas, un tad atgriežamies pilsētā apmeklēt lielveikalu – visādas pārtikas gan mums joprojām ir gana, bet nav gaļas vakariņām. Nopērkam ne tikai gaļu, bet vēl visu ko – pagaršot! – un smejam, ka varbūt lētāk beigās sanāktu ēst krogā 🙂

Vakarā, cepot uz pannas klasiskās zviedru gaļas bumbiņas, nejauši iedarbinu dūmu detektoru 🙂 Citādi bez piedzīvojumiem, esam pietiekami noguruši arī šodien, lai liktos gulēt jau ap desmitiem vakarā.

Norčepinga. Tiešām, kāpēc te ir tik skaisti??

Daži kaktusi 🙂

Mūsu otrā vakara nams

Ja tā labi ieskatās, tur tālumā gar pašu pamali ir tilts. Šis ir skats no salas uz kontinentu.

Read Full Post »

Apkārt pusītei Baltijas jūras, 1. diena

Sen nekur nav būts, mēs nospriedām un paskatījāmies kartē. Tik daudz kur nav būts. Varbūt braucam beidzot uz Balkāniem? Tas stūris ir mūsu “baltais plankums” Eiropas kartē, un virtuālam paziņam no Slovēnijas jau vairākus gadus solāmies beidzot aizbraukt. Un tad kaut kur redzeslokā parādījās inženiertehniskais brīnums – tilts, kas pāri Ēresunda šaurumam savieno Zviedriju un Dāniju. Būtu interesanti tur pārbraukt, kāds teica, un mēs paskatījāmies kartē vēlreiz. Jā, Dānija arī ir “baltais plankums”, kur neviens no mums vēl nav bijis. Galavārdu teikt devām bērniņam (17) – Balkāni vai apkārt Baltijas jūrai? Ar Skandināviju drusku apsēstais bērniņš izvēlējās apkārt jūrai – pa ceļam varētu apmeklēt kādu vikingu muzeju, varbūt noderētu ZPD (tiem, kam nav vidusskolas vecuma atvašu – ZPD ir “zinātniski pētnieciskais darbs”, kaut kas līdzīgs diplomdarbam, tikai 12. klasē). P.S. ZPD visbeidzot top par pavisam citu tēmu, pilnīgi nesaistītu ar vikingiem, bet izvēle bija izdarīta.

Kad braukt bija ļoti vienkārša izvēle. Mukt no jubilejas, protams, un vīram tā ir augusta otrajā pusē. Kā braukt – tā kā apkārt visai Baltijas jūrai ir ekspedīcija tā uz mēnesi, turklāt vienu stūri neapbraucamu padara Krievija, kurā mēs pat nedomājam rādīties, tad pietiks mums ar pusīti – ar prāmi uz Zviedriju, un tālāk pa sauszemi (un slaveno tiltu, protams) – Zviedrija, Dānija, Vācija, Polija, Lietuva. Aptuveni 3500 km. Koijots dabūs pastrādāt kārtīgi.

Precīza izbraukšanas datuma izvēle dažādu iemeslu dēļ atlikās uz pēdējo brīdi, vēl mazliet haotiskas korekcijas ieviesa bēres dienu pirms izbraukšanas, “nolikta, lai nepazūd” (un aizmirsts, kur nolikta) Koijota reģistrācijas apliecība, pēdējā brīdī izgaist arī vienas Koijota atslēgas, bet 17. augusta gandrīz piecos no rīta esam beidzot sapakojuši mantas līdzņemšanai un mājas un dārzu atstāšanai. Priekšā pārskrējiens līdz Ventspilij, kur pašā rīta agrumā jātiek uz kuģa.

Kad izbraucam, vēl ir tumšs, bet jau pavisam drīz debesis sāk krāsoties oranžrozā. Vietām austošo sauli mēģina noslēpt biezi miglas vāli, nešpetni nāk miegs – es neesmu gulējusi vispār, vīrs (pie stūres) pamanījies pagulēt stundiņu. Pie Talsiem samainamies, jo vīram acis krīt ciet, es pa šo laiku esmu pamanījusies drusku saraustīti pasnaust un esmu lietojamāka. Migla Kurzemē ir pamatīga, brīžiem pretīmbraucošās fūres pēkšņi parādās tikai pārdesmit metrus priekšā. Tikai jau pie pašas Ventspils atkal parādās saule. Pirms braukšanas uz kuģi vēl piestājam benzīntankā pēc lētās (salīdzinoši) degvielas, tur nez kāpēc pilns ar auto ar zviedru un norvēģu numurzīmēm J

Kuģis ir… hmm, dīvains. Pa ļoti šauru, ļoti stāvu uzbrauktuvi mūs regulē arvien augstāk (Koijots ir 7cm par garu mazāko auto kategorijai, braucam kopā ar busiņiem un citiem ģimenes vagoniem), līdz nonākam… kuģim uz jumta. Augšējais auto klājs ir vaļējs, atrodas blakus kuģa skurstenim un augstāk par pasažieriem domāto stāvu – virs tā vēl tikai neliels placītis ar dīvāniem un ērtiem krēsliem zem klajas debess, kur sākumā arī nobāzējamies, līdz negantais vējš, kas saceļas, kā tikko izbraucam jūrā, mūs iedzen iekštelpās. Atrodam ērtākās pieejamās mēbeles un mēģinām kaut drusku pagulēt; apmēram brauciena vidū man beidzot izdodas iemigt un noguļu iespēju pa gabalu palūkoties uz Gotlandi, dungojot “Es peldēju no Ventspils uz Visbiju”. Apkārtējā rosība mani pamodina drīz pēc tam. Šeit ir pieejamas arī kajītes, bet brīdī, kad pirku biļetes, iespēja visu dienu vārtīties pa gultu nelikās papildus 100 eur vērta – šobrīd es, iespējams, padomātu vēlreiz J Tagad miegs vairs uz brīdi nenāk, un šajā brīdī arī top šīs rindas, kuras Tu, dārgo lasītāj, ieraudzīsi kaut kad vēlāk, kad būs brīvs brīdis un internets. Kuģa WiFi ir reti draņķīgs satelītu internets, mēs jau nosmējām, ka Starlinkam konkurēt ar šo te laikam nav pārāk grūti.

Pēc nobraukšanas no kuģa un izkļūšanas no ostas uz brīdi piestājam Nīneshamnā – mērķis ir atrast bankomātu un tad jau pie viena arī kaut drusku uz pilsētu palūkoties. Atstājam auto pirmajā stāvvietā, kas gadās – kā izrādās, pie dzelzceļa stacijas – un pakāpjamies pa kādu gājēju ielu uz augšu. Plikas klints galā iespaidīga baznīca, divas centrālās ielas, viena no kurām atduras laukumā ar akmens vaļņos iebūvētiem soliņiem, turpat māja, kurā viss dzīvei nepieciešamais uz burta B – bistro, bārs un bibliotēka – un tikai viens ļoti pieprasīts bankomāts. Pastāvam rindā, tiekam pie kronām un ejam atpakaļ uz auto – ir radies iespaids, ka viss ievērības cienīgais šajā pilsētā jau redzēts.

Gabaliņu braucam pa lielo Stokholmas šoseju, tomēr ilgi mums ar to nav pa ceļam, mūsu šīsdienas galamērķis tomēr atrodas pretējā virzienā, tikai vispirms jāapbrauc apkārt dziļam līcim  un tad vēl tas jāšķērso ar prāmi, lai nokļūtu Morko salā. Ceļš ir garšīgs – ar nepārtrauktiem līkumiem un pakalniem, šaurs un nepārredzams, diezgan apdzīvots, turklāt braucam pa lauksaimniecisku rajonu ražas novākšanas  laikā – visur sastopami kombaini un traktori ar graudu piekabēm un citām agrārām uzpariktēm. Tomēr pārvietojamies bez piedzīvojumiem, un līdz ar vieglu krēslu tiekam līdz kuģītim, kurš pēc dažu minūšu  pagaidīšanas pārvizina mūs līcim pāri un tieši pie mūsu naktsmāju vārtiem. Šonakt gulēsim kempingā, kas apvienots ar jahtu  ostu, kuras vietā agrāk bijusi zemūdeņu bāze. Uzceļam telti, izgatavojam vakariņas, apēdam tās uz soliņa pašā ūdensmalā, un liekamies uz auss. Nogurums – zvērīgs.

Mazliet atkāpe par formātu. Tā kā iepriekšējo braucienu stāsti ir palikuši puspabeigti, jo pēc ceļojuma līdz ar atmiņām gaist arī motivācija rakstīt, šoreiz mēģināšu padalīties ar iespaidiem katru dienu. Redzēs, kā izdosies. Bildes gan pa ceļam nebūs daudz.

Kaut kur te, kuģim uz jumta, brauc Koijots

Koijots un mūsu pirmā vakara mājas.

Read Full Post »

Zemo cenu Faro

Šis patiesībā ir vecs stāsts, kurš šeit iepriekš nebija nokļuvis, šķiet, tikai pārpratuma pēc. Stāstā aprakstītie notikumi risinās, ja skleroze neviļ, 2008. gada nogalē.

Read Full Post »

Kad ir tumšs un jāsteidzas…*

Tā dzīvē gadījās, ka pērnā gada nogalē radās vēlme, vajadzība un ideja piepelnīties, stūrējot taksīti. Es jau nebūtu es, ja to darītu tā, kā varētu iedomāties – ar Lady Taxi, nē, es iespēros taisnā ceļā, iespējams, vislielākajā un arī visnoslogotākajā takšu firmā, kāda Rīgā ir – Panda Taxi. Sākumā mana attieksme pret šo pasākumu bija piesardzīga – sak, pamēģinās un tad jau redzēs, bet, aizsteidzoties notikumiem priekšā, man iepatikās, un nu jau esmu tur uzkavējusies krietni ilgāk, nekā sākotnēji tas bija iecerēts.

Read Full Post »

Miglainā Albiona, 4. diena

No rīta kravājamies rūpīgāk kā parasti – mums vairs nepietiek ar visa samešanu mašīnā, mums jāsakravājās “lidojuma režīmā”, jo, lai cik ļoti arī negribētos, mūsu Anglijas piedzīvojums strauji tuvojas beigām.

Read Full Post »

Miglainā Albiona, 3. diena

No rīta mostamies diezgan vēlu un negribīgi, ilgi brokastojam, dušojamies un pakojamies, kā rezultātā izvācamies no viesnīcas tikai ap desmitiem. Esam nolēmuši vēlreiz iegriezties Veikfīldā un apmeklēt vakar redzēto lielveikalu – spiedīgākā vajadzība ir atmiņas karte fotoaparātam, esam gandrīz izdzēruši arī  limonādi, un vispār vajadzētu salasīt kaut kādas nebūt piknika pusdienas – dienas plānā ir gājiens uz ūdenskritumu, un kur gan vēl labāku pusdienošanas vietu mēs varētu izdomāt?

Read Full Post »

Miglainā Albiona, 2. diena

Nākamās – ceturtdienas – rītā mostamies agri. Priekšā gara, visai piesātināta diena – mums jāizvācas no viesnīcas, jāsabildē lidmašīnas, jādabū nomas auto un jāaizbrauc līdz Veikfīldai, kur rezervētas nākamās naktsmājas – tas ir kādi kilometri 80, otrpus Peak District. Apēdam apēdamo, izmetam tukšo, sakrāmējam visu somās un dodamies.

Read Full Post »