Tā dzīvē gadījās, ka pērnā gada nogalē radās vēlme, vajadzība un ideja piepelnīties, stūrējot taksīti. Es jau nebūtu es, ja to darītu tā, kā varētu iedomāties – ar Lady Taxi, nē, es iespēros taisnā ceļā, iespējams, vislielākajā un arī visnoslogotākajā takšu firmā, kāda Rīgā ir – Panda Taxi. Sākumā mana attieksme pret šo pasākumu bija piesardzīga – sak, pamēģinās un tad jau redzēs, bet, aizsteidzoties notikumiem priekšā, man iepatikās, un nu jau esmu tur uzkavējusies krietni ilgāk, nekā sākotnēji tas bija iecerēts.
Savukārt iepatikās man ne jau naktīs gulēšanas vietā vizināties pa naksnīgo Rīgu un tās apkārtni, bet galvenokārt cilvēki, kurus tādā veidā ir gadījies satikt, un epizodes, kas tādā veidā ir pieredzētas un ar kurām taisos še dalīties ar Tevi, dārgo lasītāj.
- Mūsdienās takšos pa rāciju neviens vairs nerunā (nē, mazajās takšu firmiņās varbūt arī runā, bet lielajās un nopietnajās gan vairs ne). Tā vietā informācija starp dispečeru dienestu un taksistiem ceļo ar Android aplikācijas palīdzību. Tad lūk, Pandā šajā aplikācijā nav latviešu burtu, un līdz ar to Rīgā ir parādījušās dažas jaunas, jaukas ielas – Adminu, Kisu, Steku un Puku ielas. Ir arī Apsu iela, par kuru es ilgi kasīju pakausi – Apšu vai Āpšu – un Saulu, kuru es neizbēgami vienmēr lasu kā Sauļu, nevis Šauļu. Toties kaut kāds automātisks kļūdu labotājs gan tur viņā galā dispečerēm ir, kā rezultātā Rīgā tagad ir rajons Dārzeņi, un mans favorīts – Spītnieku ceļš 🙂
- Vienā no manām pirmajām darbadienām, stāvot pie sarkanā uz Brīvības ielas pie Dailes teātra, kāds vīrs pēkšņi atvēra manas mašīnas pakaļdurvis ar saucienu: “Puķes! Man steidzami vajag puķes! Ļoti vajag!” (krieviski, bet, tā kā krieviski rakstīt es neprotu, rakstīšu latviski), un iesēdās mašīnā. Tā kā nekā labāka, ko darīt, man tobrīd nebija, ieslēdzu skaitītāju un apjautājos, vai viņam ir kāds mērķis, kur tās puķes ņemt, vai arī man tāda vieta jāatrod pašai. Vīrs uz to atbildēja: “Man nav ne jausmas, bet taksisti vienmēr visu zin!” Kamēr braucām pusotru kvartālu līdz Vidzemes tirgum, viņam zvanīja telefons, un viņš pa telefonu runāja latviski, līdz ar to es nākamajā brīdī arī uzrunāju viņu latviski, par ko dabūju pretī ārkārtīgu izbrīnu: “Oo, taksists latviski runā?!” (pārējie, kas brīnās, parasti brīnās par sievieti pie stūres tomēr…) Tad vīram savajadzējās vēl arī bankomātu, uz ko es norādīju, ka tas arī tepat vien dabūjams. “O, super,” vīrs nopriecājās un ieskrēja tirgū. Pēc brīža izskrēja no tirgus ar lielu, ietītu puķu buķeti, atrāva durvis, iegrūda puķes man rokā ar tekstu “Turi!” un aizskrēja uz bankomātu. Atskrējis atpakaļ, ielēca atkal mašīnā, paņēma puķes un paziņoja: “Un tagad ātri atpakaļ uz teātri, kamēr pasākums nav beidzies!” Uz pasākuma beigām vīrs acīmredzot paspēja, savukārt man nopelnītā dzeramnauda kļuva par rekordu uz diezgan ilgu laiku 🙂
- Ar taksi biju nobraukājusi nedēļas divas, kad, braucot uz Jūrmalu ar jautru kompāniju pasažieros un tērgājot ar viņiem par visādiem piedzīvojumiem, balss no pakaļbeņķa pēkšņi pavēstīja – es sapratu, kas sēž pie stūres! Pasaule ir maza un apaļa, un draugu draugi arī brauc ar Pandu, līdz ar to bija tikai laika jautājums, kad mēs satiksimies. Kā izrādījās, neilga laika jautājums.
- Iemesli, kāpēc cilvēki mēdz izsaukt taksi, izrādās dažādi. Nu jau divreiz ir nācies braukt bez pasažiera, toties ar atslēgām, kuras jānogādā pēc adreses kādam, kas kaut kur netiek iekšā. “Izslēgt” sevi no mājas, ejot pastaigā ar suni, bez atslēgām un telefona un tikai šortos, ja nākamās pieejamās atslēgas ir pie sievas pāri pusei pilsētas, ir diezgan dārga izklaide 🙂 No pārējiem gadījumiem, kas nav klasiskie braucieni no punkta A uz punktu B, populārākais iemesls, šķiet, ir braukt uz naktsbodi pēc vēl. Tomēr reiz mani pārsteidza kāda tante gados, kas puspiecos no rīta brauca uz diennakts veikalu pēc maizes, piena un citiem dienišķiem iepirkumiem. Puspiecos no rīta. Ar taksi.
- Vēl diezgan populāri ir braukt ar taksi, ja kaut kur jāsteidzas. Piemēram, uz starppilsētu autobusu. Pirmoreiz ķēru Daugavpils autobusu pa Maskavas ielu jau uzreiz ar mērķi tikt priekšā pirms Doles, kur viņam ir pietura. Izdevās. Otro reizi pie klienta aizkavējies puisis steidzās uz autoostu, kur nonācām 2 minūtes pirms autobusa atiešanas. Kādu vilcienu izdevās noķert ar 4 minūšu rezervi, savukārt aizgulējies aziātu jauniešu pāris, kas kavēja lidmašīnu, laikam visbeidzot tā īsti tomēr neko nenokavēja. Tikai meitene no Pļavniekiem, kas kavēja darbu centrā, nokavēja diezgan krietni, bet viņai es palīdzēt varētu tikai tad, ja taksītis būtu pie viena arī laikamašīna.
- Par to, ka taksists nav izziņu birojs, laikam nevienu nepārliecināt. Tomēr nu jau esmu pārliecinājusies, ka taksists ir arī psihologs – nu, varbūt arī vienkārši plecs, uz kura paraudāt, – un pat finanšu konsultants 😀 Kādu kundzi dabūju iepazīstināt ar trešā pensiju līmeņa idejas būtību un ieteicu jautāt bankā pēc detaļām. Kundze bija ļoti priecīga, jo par tādu iespēju iepriekš neko nebija dzirdējusi. Taksists ir arī gids – tomēr diemžēl ne arhitektūras vēstures speciālists, piedodiet, – un tulks. Par to pēdējo atsevišķs stāsts 😀
- Agrs brīvdienas rīts, tā ap sešiem varētu būt. Izsaukums uz Vecrīgas McDonalds – ļoti populāra adrese šādās stundās. Piebraucu, zvanu klientam – jā, jā, tūlīt nākam. Pēc brīža nāk arī – divas sievietes, krieviski runājošas, vecumā gadi 25-30 apmēram, un divi francūži, ap 40-45, varbūt pat vairāk. Jābrauc uz Imantu, gabaliņš krietns, pa ceļam no pasažieru, galvenokārt abu sieviešu, savstarpējās tērgāšanas man apmēram kļūst skaidra bilde. Lēdijas kaut ko svinējušas, procesā iepazinušās ar francūžiem, un viena no viņām tos abus uzaicinājusi uz mājām. Francūži piekrituši, un tagad tiek braukts uz tām mājām, bet ir problēma – neviena no lēdijām īpaši nezina, ko iesākt tālāk, un neviena no abām īpaši nerunā angliski 😀 Tā, kura aicinājusi, varbūt piecus vārdus, tā otra, kura to pirmo uzskata par ķertu, varbūt piecpadsmit. Francūži patiesībā arī runā angliski tikai nedaudz, tomēr vismaz pietiekami, lai spētu kaut nedaudz komunicēt. Stūrēju un valdu smieklus – interesanti, kā viņiem vispār ir izdevies saprasties tiktāl, lai nonāktu šajā situācijā? Kamēr lēdijas strīdas, kura no viņām un kādā veidā ieskaidros francūžiem, ka tais mājās varēs vien iedzert un tad jābrauc prom, neuzkrītoši izslēdzu savu angliski runājošo navigāciju – kamēr mani pasažieri nav apjēguši, ka pie stūres sēž kāds, kurš saprot gan angliski, gan krieviski. Tulks vai ne tulks, bet strēbt putru, ko ievārījis kāds cits, man nav ne mazākās vēlēšanās.
- Vislabāk man patīk klienti, kas paši strādā apkalpojošajā sfērā – viesmīļi, bārmeņi, viesnīcu darbinieki, kam darbalaiks beidzas tikos, cikos nekā citādi kā ar taksi mājās netiek. Viņi nav īpaši izdevīgi no finansiālā viedokļa – parasti šos braucienus apmaksā darba devējs, par tiem tiek ņemts čeks, un dzeramnauda, ja vispār ir, ir neliela, – toties ir patīkama pārmaiņa no attieksmes viedokļa. Ar viņiem var apmainīties profesionāliem dēku stāstiem, padalīties iespaidos un vienkārši papļāpāt par dzīvi. Vienā no pēdējiem šādiem braucieniem vedu uz darbu Ecolines stjuarti, un pēc sarunas ar viņu tagad nopietni apsveru, vai nenomainīt taksīti pret kādu lielāku un tālāk ceļojošu transporta līdzekli.
- Nesen agri no rīta braucu no apmēram Arēnas apkārtnes uz Zolitūdi un atpakaļ. Pats par sevi tāds brauciens nebūtu pārāk neparasts – cilvēks aizmirsis kādā krogā jaku ar atslēgām un vēl pusi dzīves, un brauc pakaļ. Neparastāk bija tas, ka bija ļoti jāsteidzas – turp, lai krogu nepaspēj aiztaisīt ciet, un atpakaļ, jo sieva gaida. Tomēr tas, par ko gandrīz visa brauciena laikā kodu sev mēlē, lai nesmietos skaļi, bija fakts, ka sieva viņam ceļā zvanīja, un viņš viņai pa telefonu rūpīgi stāstīja, kā tagad brauc un kur atrodas, pie kāda luksofora apstājas un tā – ceļā no darba, kas, cik sapratu no stāstījuma, atrodas kaut kur Mežaparkā apmēram, līdz tam pašam Arēnas rajonam… (Vietas šajā stāstā ir izmainītas, saglabāti tikai aptuvenie attālumi – tam mazticamajam gadījumam, ja stāsts apmet riņķi un nonāk pie tā varoņiem. Klienta konfidencialitāte jāievēro.)
- Nakts vidū melnā tumsā meklēju adresi apmēram Baltezera kanāla malā. Iela ir, līdzīgi māju numuri arī ir, bet pareizās mājas nav. Nopeilēju aptuveno vietu, kur tādai mājai vajadzētu būt, atrodu gājēju taciņu starp citu māju sētām, zvanu klientam – esmu klāt, bet neesmu pārāk pārliecināta, ka gluži īstā vietā. Otrā galā nopūta – labi, stāviet uz vietas, ejam jūs meklēt. Pēc brīža no tumsas pa taciņu parādās trīs jaunietes, ļoti priecīgas – es esot pirmais taksists, kurš atradis pareizo vietu! Parasti esot ilgi un dikti jāmeklē pa visu rajonu. Aizdomājos – ja reiz neviens nevar atrast (mans minējums arī bija uz labu laimi, nekādu norāžu nav), problēma atkārtojas un rada neērtības – kāpēc gan, saucot taksi, nenorādīt tās mājas adresi, pie kuras stūra jāapstājas, lai nokļūtu pareizajā vietā?
- Kļūdīties ir cilvēcīgi, teica ezītis, nokāpdams no kaktusa. Dispečeriem gadās pārklausīties, un bez papildinformācijas reizēm var gadīties, ka taksis aizbrauc uz pavisam citu ielu, nekā vajadzīgs. Parasti jau kļūda atklājas diezgan ātri – ir taču tomēr starpība starp Vienības un Brīvības gatvēm, vai Aplokciema un Apūzes ielām, vai ne? Tomēr reiz ar klientu meklējām viens otru diezgan ilgi, procesā runājot pa telefonu – vieta samērā neidentificējama, viņam autoserviss pretī un man arī kaut kas servisam līdzīgs, viņam aizbrauc pelēka Panda, un man arī, viņam iela paralēli dzelzceļam, un man arī, līdz klients pieminēja Ziepniekkalna Mego, un tikai tad es sapratu, ka kaut kas nav kārtībā, jo es ta esmu Teikā… Kaut gan mēs abi kļūmīgo ielas nosaukumu bijām pieminējuši vairākkārt, neviens no mums nebija pamanījis, ka runājam par dažādām ielām, jo starp Vijciema un Līvciema ielām, it sevišķi, ja viens no sarunas dalībniekiem ir nelatvietis, tiešām pārāk lielas starpības nav.
- Kā jums šķiet, ko kāds varētu gribēt vest trijos naktī, ja, izsaucot taksi, klients ir norādījis, ka vajadzīgs universāls? Atsaucos reiz šādam izsaukumam – jo tieši ar šādu Ford Focus šobrīd strādāju – un pa ceļam pie sevis minēju. Neuzminēju, un jūs arī diezvai uzminēsiet. Pilnu bungu komplektu 🙂 Gaišā dienas laikā tie visbiežāk ir bērnu rati, reizēm tā pavairāk čemodāni – tad parasti jābrauc uz lidostu.
- Un kā tad bez tehniskām problēmām! Karjeras sākumā braucu ar Mazdu diezgan cienījamos gados. Kādā pavēlā vakarā tieši ap Ziemassvētkiem Mazdjec izstrādāja joku – pagriežot aizdedzes atslēgu, nodziest lampiņas un nekas nenotiek. Neko darīt, zvanu uz “uzticības telefonu” – servisa priekšniekam. Izrādās, tieši tovakar servisa puiši pilnā sastāvā atzīmē svētkus un nav lietojami. Šefs saka – sorry, tieši šovakar mēs tev neko nevaram palīdzēt, atrodi kādu, kas ievelk. Ja ievelkot pieleks, tad, visticamāk, problēma pazudīs. Ja nepazudīs, nu, tad būs problēma. Tad atstāj auto, kur nu tev negadīsies palikt, un es pats rīt braukšu viņam pakaļ – tā apsolījās servisa priekšnieks. Jāpiebilst, ka auto tobrīd piemita niķis tukšgaitā slāpt nost tāpat vien, līdz ar to iespēja kaut kur palikt bija diezgan ievērojama. Noķēru uz ielas kolēģi, kolēģis ievilka, auto pieleca, saņēmu dūšu un strādāju tālāk – bija nakts uz brīvdienu, kā reizi pats pļaujas laiks. Iemācījos bremzēt ar kreiso kāju, lai labo varētu tukšgaitā atstāt uz gāzes pedāļa – lai nenoslāpst. Tā kā Mērfijs nesnauž, noslāpa visbeidzot tā ap pieciem no rīta Carnikavā, griežoties apkārt kārtējā šaurajā bezizejā. Tomēr līdz tam brīdim auto bija par servisa priekšnieku (un mani arī) apžēlojies un tomēr pieleca pats.
- Laikam komiskākā tehniskā problēma atgadījās, kad jau braucu ar vienu no Fordiem. Naktī aizbraucu uz dzīvokli pagulēt, no rīta pieceļos, iešu ka strādāt tālāk, bet auto nelec. Nelec ne sitams. Izmēģinos tā un šitā – nelec. Zvanu servisa priekšniekam, tas man prasa, vai mēģināju to un šito, jā, mēģināju, nelec! Labi, gaidi, braucu pie tevis. Atbrauc viņš pēc brīža ar vienu no rezerves Mazdām, tādu stipri nodzītu un vairs tikai avārijas gadījumos izmantotu eksemplāru. Izmēģinās arī viņš tā un šitā – nelec mans auto! Labi, velkam uz servisu. Piesienam Mazdu Fordam priekšā, braucam – un pusceļā Mazda ielas vidū noslāpst un tālāk vairs nekust. Esam Skanstes ielas kreisajā joslā 😀 Kamēr uzstutēju trijstūri, Stass sazvanījis servisu – puiši braucot mums pakaļ. Manam auto ar striķi, viņējam – ar jaunu akumulatoru un atslēgu uz 16 😀 Tā kā mani aizvilka pirmo, skatu, kā taksim ielas vidū maina akumulatoru, redzēt nedabūju. Kas manam auto bija uznācis, tā arī neviens neuzzināja – pēc krietna brīža visa kā pārbaudīšanas, bet nekā nesalabošanas viņš pēkšņi nolēma, ka nu jau pietiks, un mierīgi atsāka darboties.
- Vēl mazliet par ielu nosaukumiem. Reiz naktī Vecrīgā paņēmu divus krietni iereibušus vīriešus. Viens, nedaudz saprātīgākā kondīcijā esošais, izkāpa pa ceļam un piekodināja man nogādāt to otru Mārupē, Imulas ielā. Nu ko, ielieku navigācijā adresi un braucu. Nogriežos no Ulmaņa gatves uz Tēriņu ielu, līdz galamērķim vēl kilometri pieci, pasažieris snauž uz pakaļbeņķa – pamodās pa ceļam tikai brīdī, kad mani apturēja ceļu policija un lika iepūst trubiņā – pēc braukt atsākšanas mans pasažieris ļoti satraucās, ko gan policija no manis gribējusi. Kad paskaidroju, ka pārbaude uz alkoholu, nomierinājās un aizmiga atkal. Tomēr pēc pāris kvartāliem pa Tēriņu ielu viņš pēkšņi pamostas atkal un paziņo – te pa labi! Pabrīnos, bet paklausu – klientam vienmēr taisnība. Un tad, kad jau esmu nogriezusies, konstatēju, ka te, Rīgas Mārupē, arī ir Imulas iela! Labu gribošais draugs bija sajaucis Mārupes, toties autopilots klientam teicams – neko pielikt, neko atņemt.
- Tā kā šis stāsts jau ir kļuvis bezgalīgs, tad vēl tikai viens, manuprāt, visaizkustinošākais gadījums. Pavēlā vakara stundā vedu jaunu sievieti ar apmēram trīsgadīgu meitiņu un mazu plaukstas lieluma kaķēnu. Sieviete nebija skaidrā, bet brauca prom no sava drauga, pie kura abas ar meitiņu dzīvojušas, pie mātes – jo draugs dzērumā pārskaities uz kaķēnu un metis to pret sienu. Gribējās cerēt, ka ne tikai kaķēnam, bet arī sievietei ar meitiņu ir cerības uz kaut nedaudz gaišāku turpinājumu.
Arī šim stāstam turpinājums, droši vien, nekur nepaliks.
.
* Virsraksts nočiepts no vēl pagājušajā gadsimtā dzirdētas Taksometru parka reklāmas – stāsts sievietes balsī par to, ka ārā līst, ir tumšs un klejo nejauki cilvēki, kuri, iespējams, iesitīs un atņems lietussargu, un secinājums – kad ir tumšs un jāsteidzas, es vienmēr zvanu taksītim!
aijjj.. par īsu!