No rīta mostamies diezgan vēlu un negribīgi, ilgi brokastojam, dušojamies un pakojamies, kā rezultātā izvācamies no viesnīcas tikai ap desmitiem. Esam nolēmuši vēlreiz iegriezties Veikfīldā un apmeklēt vakar redzēto lielveikalu – spiedīgākā vajadzība ir atmiņas karte fotoaparātam, esam gandrīz izdzēruši arī limonādi, un vispār vajadzētu salasīt kaut kādas nebūt piknika pusdienas – dienas plānā ir gājiens uz ūdenskritumu, un kur gan vēl labāku pusdienošanas vietu mēs varētu izdomāt?
Veikalā drusku ielīpam – te ir daudz interesantu pārtikas produktu, ko gribētos aizvest mājās, bet sasodītā šķidrumu vadāšanas noteikuma dēļ lielāko daļu aizvest nevaram. Atmiņas kartes te ir, bet ne mums vajadzīgā CF formāta – neko darīt, nāksies turpināt bildēt pārsvarā ar telefoniem, jo Canonam atlikuši kādi 10 kadri. Sīks iepriekšējā dienā izdīcis man mārciņu, un tagad triumfāli to notērē, patstāvīgi nopērkot divas pakas kārtējo konfekšu. Vēl šādi tādi nieki, nopukojos, ka arī te nav neviena daleka, ko aizvest mājās (viens ir, bet kā bilde žurnālā, un tas nav tas), sametam iepirkumus Corsā un braucam tālāk.
Pēc īsas pastrīdēšanās nolemjam uz Vezerbiju, kas ir mūsu nākamā pieturvieta, braukt pa bāni, nevis pa mazākiem ceļiem gar Līdsu. Iemesls – esam čammājušies gana ilgi, un apvidus, kurā gribam nokļūt, noteikti ir ainaviskāks par Līdsas piepilsētām. Sacīts, darīts, leģendāros sastrēgumus nesatiekam un jau pēc pārdesmit minūtēm nobraucam no šosejas uz ceļa, kas mūs veikli ieved visai glītā, ļoti angliskā miestiņā. Sygicam palūgts stāstīt ceļu uz centrālo autostāvvietu, bet patiesībā mērķis mums cits – vietējais policijas iecirknis, bet ne gluži pašas policijas dēļ. Un te laikam ir vietā pastāstīt, kādēļ mēs īsti braucām tieši uz Vezerbiju 🙂
Britiem ir tāds ļoti populārs SciFi seriāls – Dr Who. Pirms dažiem gadiem mēs draudzīgi tajā kārtīgi ielipām, un turpinām skatīties joprojām. Seriāla galvenais varonis ir citplanētietis, Doktors, kurš ceļo laikā un telpā savā kosmosa kuģī, kurš saucas TARDIS, un ir lielāks no iekšpuses nekā no ārpuses. No ārpuses šis kuģis izskatās pēc britu pagājušā gadsimta piecdesmito gadu policijas būdiņas – tolaik tādas esot bijušas uz katra otrā ielas stūra, tajās atradies telefons policijas izsaukšanai, reizēm esot sēdējis kāds dežūrējošs policists, un reizēm tās izmantotas, lai uz laiku tur ieslēgtu kādu noķertu noziedznieku. Mūsdienās šo būdiņu saglabājies pavisam nedaudz, un, kā jūs droši vien jau esat nojautuši, viena no tām atrodas Vezerbijas policijas iecirkņa pagalmā.
Braucam cauri miestam, lūkojoties pēc kādas norādes uz policiju un sekojot Sygic norādēm uz stāvvietu, bet slaveno būdiņu ieraugām vispirms. Meklējam, kur apstāties, bet tāda vieta īsti neatrodas, tāpēc izbraucam cauri lielākajai daļai miesta līdz pat stāvvietai. Tā ir bezmaksas, bet pilna. Visbeidzot noliekam Corsu tā, ka tā gan nevienam īsti netraucē, tomēr īsti legāli arī neatrodas – mēs taču te nebūsim ilgi. Ejam atpakaļ, kā atbraukuši, pamanu baznīcu, nogriežamies šķērsielā to aplūkot, un nonākam tādā kā nosacītajā miesta centrā – laukumā ap baznīcu kūsā dzīvība, veikali, tūrisma biroji, bankas un apdrošināšanas firmas. Aizdomājos – šis miestiņš pēc savas būtības ir tipa Varakļāni – pārdesmit jūdžu no 2. lieluma pilsētas valsts mērogā (Līdsas), lielas šosejas malā, apmēram salīdzināms pēc platības. Tomēr šeit ir cilvēki, satiksme, ņudzeklis, aktīva dzīvība, kamēr Varakļāni man palikuši atmiņā galvenokārt ar pilnīgu cilvēku trūkumu un pilnīgi nekādām izvēles iespējām, meklējot, kur paēst 😦
Atrodam tūrisma informācijas centru, kurā iegriežamies ar cerību beidzot tikt pie reģiona papīra kartes. Karti mēs nedabūjam (dabūjam, bet ne gluži pareizā reģiona), toties ļoti laipna un aizrautīga darbiniece mums pastāsta interesantāko un ainaviskāko ceļu uz mūsu nolūkoto ūdenskritumu un iesaka, ko vēl būtu vērts pa ceļam apskatīt. Iznākuši no tūrisma biroja, turpat pāri ielai nopērkam pa gardai, diezgan lētai bulkai otrajās brokastīs – visa šī brauciena rezultātā būšu tikusi pie atkarības no mafiniem 😀 – un ejam tālāk savu būdiņu lūkoties. Lai nokļūtu atpakaļ pie policijas, mums jāpāriet pāri tiltam. Tālu lejā ir strauja upe un neliels ūdenskritums, krasti apbūvēti glītām, nelielām mājām, kas noaugušas kaut kādiem visai krāšņiem vīteņaugiem, un te ir tik skaisti, ka žēl, ka mums jāsteidzas. Nonākam pie puķudobē stāvošās būdiņas, sabildējamies pie tās, palūram pa logu iekšā – šī diemžēl nav lielāka no iekšpuses, tāpēc laikam jau mums neizdosies doties ceļojumā laikā un telpā 😀 Garāmgājēji un no pagalma izbraucošā policijas ekipāža tikai nosmaida, noskatoties mūsu rosībā ap būdiņu – acīmredzot ne mēs pirmie, ne pēdējie, kas uzmācas viņu laikamašīnai 🙂
Atgriezušies pie auto, iebakstam Sygicam nākamās koordinātes un braucam tālāk. Šeit Sygic viedoklis kādā brīdī sāk nesakrist ar ceļazīmju viedokli, bet kartē esam redzējuši, ka starp Vezerbiju un Harogeitu, mūsu nākamo orientieri, ir kādi pieci ceļi vismaz, tāpēc sekojam Sygic ieteiktajam un nonākam īsteni miegainā lauku apvidū – ceļš ir samērā tukšs, apkārt lauki un aitas, ik pēc dažām jūdzēm pa mazam, klusam miestiņam. Kādā brīdī zūd izpratne par atrašanās vietu attiecībā pret globusu, un kurš no nedaudz lielākajiem miestiem bija Harogeita, es tā arī palieku nesaprotot, tomēr pēc brīža ceļazīmes sāk vēstīt, ka esam Riponā.
Šeit atrodas katedrāle, kuru apskatīt mums ieteica laipnā darbiniece tūrisma informācijas birojā Vezerbijā, un jāatzīst, ka ir vērts. Katedrāle ir atvērta, ieeja par brīvu – protams, pa rokai ir neiztrūkstošā ziedojumu kastīte, bet neviens uz nagiem neskatās. Kāda sieviete mūs aicina nākt iekšā un nelikties traucēties – katedrāles vidusjomā tiek klāti galdi ar sniegbaltiem galdautiem, spožiem galda piederumiem un šampanieša glāzēm. Mums te vakarā būs balle, sieviete vēsta, bet jūs nāciet, nāciet vien un skatieties. Maigi izsakoties, šāda pieeja katedrāles lietošanai mani mazliet pārsteidz. Aizejam līdz pat otram galam pa sānjomu, un mani pārsteidz arī tas, ka katedrālei ir koka griesti – pierasts pie kārtīgām akmens velvēm šādās celtnēs, bet šeit izteikti gotisko arku noslēdz koka dēlīši. Ērģeles ir izjauktas, un kāds ar tām kaut ko dara, jo ik pa brīdim atskan kāds dusmīgs rūciens no stabuļu puses. Pabāžam degunu arī altārtelpā vidusjoma dziļumā, papriecājamies par krāšņo vitrāžu un kokgriezumiem un dodamies prom. Promejot vēl nobrīnos, ka altārtelpā no iekšpuses viss bija ļoti gotisks, savukārt no ārpuses tieši tajā katedrāles daļā, kurā pēc manas saprašanas altārtelpa atrodas, spicās gotiskās arkas daļēji nomaina apaļās, kuras, cik man zināms, pieder agrākam arhitektūras stilam (bet es neesmu speciālists, man vienkārši patīk gotika).
Tālākais ceļš ir krietni mazāk miegains – apkārtne joprojām ir pauguri, aitas un mazi ciematiņi, toties ceļš atkal sāk atgādināt amerikāņu kalniņus un līkumot uz velna paraušanu, brīžiem bez īpaša brīdinājuma nometot pa ķērienam šauros, stāvos tiltiņus.
Pēc brīža līkumošanas nonākam Midlhamā, kur Vezerbijas tūrisma informācijas darbiniece mums ieteikusi apmeklēt ļoti skaistu pili. Sekojot norādēm, līkumojam pa miestu, kaut ko runāju par vecajām angļu pilīm, pagriežamies ap stūri, ieraugu objektu un pabeidzu teikumu – bet pils ir sabrukusi. Patiešām, pils vietā ir pilsdrupas, par kuru aplūkošanu piedevām tiek gribētas četrarpus mārciņas no katra pieaugušā, bet, ja reiz esam atbraukuši, ejam ar.
Pils ir lielāka, nekā varētu gaidīt, un no tās saglabājies diezgan daudz – daļa lielā torņa, vairums iekšpils ārsienu, un apmēram puse ārējās sienas, vēl pāris torņus ieskaitot. Daudzviet novietotas informatīvas plāksnes, kurās stāstīts, kā katra telpa lietota un uzzīmēts, kā tas apmēram izskatījies. Uzkāpjam tornī, papriecājamies par apkārtni, sīks, padzirdējis, ka tornis domāts, lai sargs varētu pārredzēt apkārtni un uzmanīt, vai netuvojas ienaidnieks, uzreiz nozīmē par ienaidnieku kādu Land Rover, kurš lēnā garā brauc lejā pa kalna sānu un tuvojas ganībām ar tīrasiņu zirgiem – ienaidnieks nākot zirgus zagt. Kamēr sīks uzmana savu ienaidnieku, drusku pabildējam, tad ienaidnieks nozūd aiz krūmiem un mēs varam kāpt lejā. Izložņājam pili krustu šķērsu, atrodam vēl visādus objektus, kuriem diemžēl nav plāksnīšu, kas tos izskaidrotu, un sēriju ar plāksnītēm, kas stāsta par pils iemītniekiem. Uzzinu, ka citastarp pili kādu laiku apdzīvojis arī Ričards III. Burvīgi saulaino, silto rītu tikmēr ir nomainījusi dūmaka un vējš, man t-kreklā kļūst vēsi, gribas ēst un vispār mums taču it nemaz nav laika, tāpēc dodamies prom.
Izbraucam cauri Venzlīdeilai (un šis vietvārds, uzrakstīts latviski tā, kā to izrunā angliski, izskatās dīvaini, atšķirībā no citiem, kurus pierakstīju pēc tā paša principa, bet labāku rakstības variantu man nav), kura esot slavena ar savu sieru, pārbraucam pāri vienai un tai pašai upei divreiz – kāpēc divreiz, īsti nav skaidrs, bet tiltiņi smuki, un nonākam Eisgartā. Te esot ūdenskritums, bildēs redzēju, bija skaists. Par autostāvvietu jāmaksā vietējā krogā, tur mums arī izstāsta ceļu – cauri baznīcas pagalmam, pa kreisi, lejā. Baznīca arī esot vaļā. Pabāžam degunu baznīcā, kurā vispār nav nevienas dzīvas dvēseles, kas tūristus pieskatītu, papriecājamies par smukajām ērģeļu stabulēm un ejam tālāk. Nokāpjam pa stāvām kāpnēm, nonākam uz tilta, bet ūdenskrituma nav. Otrā pusē tikai atrodam norādi – upper falls pa kreisi, middle un lower falls pa labi, bet neko vairāk, pat ne attālumus, cik tālu līdz katrai pakāpei.
Izvēlamies upper falls, jo tur esot arī piknika vieta. Ejam norādītajā virzienā pa taku, blakus aiz krūmiem upe čalo diezgan skaļi, iznākam klajumiņā – ir ūdenskritums. Nu tāds, apmēram Ventas rumbas augstumā, tikai seklāks un šaurāks. Blakus pļaviņā vairāki piknika galdi ar krēsliem, izvēlamies to, kurš saulītē, un apēdam savas maizītes ar Spamu – gaļas konserviem, no kuru reklāmas savulaik arī cēlies pasaulē pazīstamais mēstuļu apzīmējums. Spams izrādās tīri garšīgs. Paēduši aizejam vēlreiz pie upes, atrodu taciņu, pa kuru mēģinu paieties uz leju cerībā tikt pie labāka kadra, un negaidīti atrodu vēl vienu ūdenskritumu – šis jau ir pavisam glīts, gandrīz divtik augsts, un pretējā krastā ūdens līst tieši ārā no meža un plašā kaskādē krīt upē kā mirdzoša pilienu siena. Vēl drusku tālāk mežā krūmainā nogāzē uzduramies no ķieģeļiem būvētai arkai – tā iebūvēta tieši kalna sānos un nekur neved, un tās sūtību tā arī nesaprotam. Brīdi pastrīdamies, vai iet arī uz lejākajiem ūdenskritumiem – middle falls atrašanās vieta, skatoties pa upi uz leju, ir vismaz nojaušama – bet vienojamies, ka pietiks, un kāpjam kalnā atpakaļ uz autostāvvietu.
Šeit noturam apspriedi – ir skaidrs, ka par Kendalu varam aizmirst, jo ir jau krietna pēcpusdiena un dienasgaismas atlicis labi ja pāris stundas. Ko tālāk? Pieņemam lēmumu braukt pa īsāko, bet mazāko ceļu uz Ingltonu, kur arī esot ūdenskritums, un no turienes uz Lankasteru – ir cerība paspēt pa gaismu apskatīt vismaz vēl kaut ko.
Nogriežamies no nosacīti lielākā ceļa uz Ingltonas pusi. Ainava strauji izmainās – ciemati pazūd, klinšu daudzums dramatiski pieaug. Pēc pāris jūdzēm iestājas ainava, ko es nekādi neesmu gaidījusi no Anglijas – stāvas nogāzes, kailas klintis, akmeņu sētas. Tā kā uz mēness, tikai zaļš. Māju nav, tikai vientuļi šķūnīši šur tur, cilvēku nav, tikai laiku pa laikam kāds auto aizbrauc pretī, uz brīdi pazūd pat aitas. Ceļš ved pa ielejas apakšu un ir lielākoties taisns pa horizontāli, tikai laiku pa laikam piespēlējot straujākus līkumos, toties augšā lejā braukāšana gan notiek nepārtraukti.
Ingltonā nonākam līdz ar vakara mijkrēšļa sākumu. Miestiņš mūs sagaida ar gigantisku akmens tiltu pāri ielejai un slēgtu tūrisma informācijas biroju. No ārpusē atrodamās kartes saprotam, ka ūdenskritums ir sasniedzams tikai, kādu gabaliņu ejot kājām, un, tā kā laika mums līdz tumsai vairs nav, nolemjam iztikt. Papriecājamies par tiltu, izlasam plāksnīti ar tā vēsturi – sanāk, ka gigantiskā būve kalpojusi vien neilgu brīdi, tad dzelzceļa līnija, kurai tas domāts, slēgta, un tagad tilts vairs nav derīgs nekam – tā kā žogs priekšā, pa to nevar iet pat kājāmgājēji.
Braucam tālāk, un nonākam Lankasterā, kad sāk krēslot jau krietni pamanāmi. Tā kā pils jau ir ciet, atstājam to citai reizei un braucam tālāk uz Morkambu (Morecambe – kā to vispār pareizi izrunā?), uz jūru. Pie jūras nonākam, kad saule ir tikko norietējusi un atstājusi debesis diezgan episkās krāsās. Pati jūra gan aizbēgusi, laivas mētājas uz sauszemes, un pludmales smiltiņas robežojas ar dubļiem. Drusku paejamies pa promenādi, nokāpjam līdz vietai, kur būtu jābūt ūdenim, un pakāpjamies pa akmeņu molu mazliet tālāk. Jūras “otrā krastā” vīd kalni – ezeru rajons (Lake District), līdz kuram šoreiz aizbraukt nesanāca. Tas, protams, nav nekāds otrs krasts, jūra šeit ir tikai dziļš līcis, kas beidzas (vai varbūt sākas) ar Kentas upes ieteku (Anglijas ģeogrāfija ir mulsinoša – grāfiste ar tādu pat nosaukumu atrodas precīzi pretējā salas stūrī).
Atgriezušies mašīnā, domājam, ko iesākt tālāk. Naktsmāju rezervācijas mums nav, un tieši šobrīd esam palikuši bez interneta (vēlāk izrādīsies, ka mums vienkārši rokas līkas, nevis operators vainīgs, bet šobrīd mēs to vēl nezinām). Iepriekš meklējot, Lankasteras un Morkambes apkārtnē man nebija izdevies atrast apmešanās vietu par pieņemamu cenu, nospriežam, ka tagad vakarā un bez interneta tas nebūs kļuvis vieglāk, tāpēc brauksim tālāk uz Prestonu, aiz kuras atsākās lēto Travelodge moteļu valstība. Kaut arī ir melna tumsa, pulkstenis tomēr ir tikai drusku pāri septiņiem vakarā, vajadzības gadījumā varam braukt vēl stundas trīs vismaz – ar to pietiek un pāri paliek, lai atgrieztos kaut vai pašā Mančesterā.
Sekojot Sygic norādēm, izbraucam atkal cauri Lankasterai, nonākam līdz šosejai M6 – stop! Sastrēgums! Astoņos vakarā! Tā kā esam apstājušies vēl pirms uzbraukšanas uz pašas šosejas, pieņemu zibenīgu lēmumu – griežam apkārt un braucam pa mazāko ceļu, iztiksim ar to autobāņu sastrēgumu pieredzi, kura mums ir no Austrijas. Sygic ilgi nesaprot, kāpēc es gribu braukt savādāk, nekā viņš sazīmējis, stāsta ceļu uz visām pusēm, tikai ne tur, kur mums vajag, tāpēc Lankasteru trešoreiz šķērsojam pēc norādēm uz ceļa un mazliet arī pēc čuja un ņuha. Tikai pēc izbraukšanas uz vecās šosejas man beidzot izdodas Sygic iestāstīt, ko es no viņa gribu, tikai tagad viņš krīt otrā galējībā, sazīmē mums maršrutu visā garumā pa mazajiem ceļiem un nelaimīgo M6 ignorē pilnībā, arī tad, kad mēģinu viņu pierunāt pastāstīt mums, kā uz lielā bāņa atgriezties nākamajā vai aiznākamajā krustojumā – tas sastrēgums taču nav mūžīgs, vai ne? Tomēr Sygic ir nepielūdzams, un piedabūt viņu pastāstīt mums ceļu uz M6 izdodas tikai jau otrpus Prestonai, un arī tikai pēc tam, kad esam apstājušies kādā benzīntankā ar sasodīto navigāciju pastrīdēties tā sirsnīgāk.
Lai izbrauktu uz M6, precīzi jāiznavigē aplis, kurā satiekas divas lielās šosejas, un Sygic izdara to atkal – iebremzē tieši tad, kad visvairāk viņu vajag. Uz asfalta uzrakstītās norādes tumsā un krietnā ātrumā izlasīt neizdodas – kāda gan ir starpība starp M6S (M6 dienvidu virziens, kuru mums vajag) un M65 (rietumu – austrumu virziena šoseja, kuru mums itnemaz nevajag)? Tumsā nekāda – un mēs braši aizbraucam pa nepareizo. Attapies Sygic pārrēķina maršrutu un vēsta, ka tagad mums būs jānobrauc liekas kādas 50 jūdzes. Paldies.
Tomēr tik slikti nav – pavisam nedaudz no kļūmīgā apļa sasodītais M65 krustojas ar M61, kurš savukārt ved daudz derīgākā virzienā, un izdodas noreaģēt pietiekoši veikli, lai uz viņa arī trāpītu. Sygic maršrutu nākas nodzēst un zīmēt pa jaunu, līdz sasodītais navigators beidzot pielāgojas situācijai, turklāt mums joprojām nav ne jausmas, uz kurieni mēs īsti braucam – mums joprojām nav interneta (mums joprojām ir līkas rokas, jo mēs joprojām neesam attapušies, kur slēpjas problēma), šajā reģionā gan ir lētie Travelodge, bet tikai teorētiski, jo Sygic viņus nepazīst, un dabā ieraudzīt vēl nevienu nav izdevies. Navigācijai kā ceļamērķis iebakstīta Varingtona, jo kaut kur tur divi lētie Travelodge bija, tik daudz es atceros.
Nogriežamies no šosejas, līkumojam pa maziem lauku celiņiem un klusiem ciematiņiem. Pulkstenis tuvojas desmitiem, sagurums ir pamatīgs un gribas beidzot kaut kur finišēt. Kad saprotu, ka tūlīt izbrauksim atkal uz kārtējās šosejas un attapsimies sazin kur, saku – stop. Ceļmalā ir atpūtas vieta, tur piestājam, un es sāku rūpīgāk pētīt karti. Beidzot attopamies, ka internets pats neatradīsies, operators ir jāizvēlas manuāli, un atgūstam sakarus. Travelodge mājaslapā joprojām ir divi moteļi ar adresi Varingtonā par pieņemamu cenu. Uz labu laimi izvēlos vienu no abiem, pārrakstu adresi – caur otru telefonu – navigācijā, un Sygic līksmi sarēķina 690 jardus garu maršrutu. Ajē, čujs un ņuhs kārtējo reizi ir pastrādājuši godam.
Tālākais jau ir desmit minūšu jautājums – nobraukt puskilometru, ietrāpīt pareizajā stāvvietā (īsti neizdodas, bet esam pietiekoši tuvu tāpat) un izzvanīt no moteļa recepcijas darbinieci. Par istabu tiek prasīts par 3 mārciņām vairāk nekā internetā, štrunts par 3 mārciņām, toties beidzot mums ir naktsmājas. Recepcijas darbiniece gan mani pārsteidz, rādot pārsteigtu seju, kad pēc īsas diskusijas par manu mājas adresi noskaidrojas, ka neesam vietējie. Man kaut kā likās, ka mans akcents ir, tā teikt, dead giveaway, bet laikam viņi ir tik ļoti pieraduši pie imigrantiem, ka visus akcentus uzskata par vietējiem.
Ierastā darbība ar kredītkarti, un mums ir istaba. Šis Travelodge ir nedaudz novazātāks par iepriekšējiem, bet šajā brīdī mums ir pilnīgi vienalga (būtu gan stipri vienalga arī citos brīžos, galu galā te pilnīgi nekā netrūkst, lai mierīgi pārnakšņotu). Ervs aiziet uz tuvējo benzīntanku / veikalu pēc kaut kā iedzert, un pazūd uz pusstundu vismaz. Esot bijis jāiet riņķī un apkārt, lai tiktu pa diagonāli pāri krustojumam, toties mums ir divi sidri un baltmaize. Vienu no sidriem piebeidzam tūlīt, līdz ar atlikušajām iepriekšējo dienu pārtikas paliekām, un strauji izbeidzamies.
Maršruts (šoreiz punkti atlikti mūsu apmeklētajās vietās):
Komentēt